Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.
Volapiks (Volapük, izrunā: [volaˈpyk], Volapük nulik) ir mākslīgā valoda, kuru no 1879. līdz 1880. gadam veidoja vācu katoļu garīdznieks Johans Martins Šleijers. Tā tika paredzēta kā starptautiska palīgvaloda, bet praksē tā arī nav ieviesusies. 1884., 1887. un 1889. gadā notika starptautiski volapikas kongresi, valoda strauji attīstījās, bet citas mākslīgās valodas esperanto publicēšana 1887. gadā izkonkurēja volapiku.[1] Neskatoties uz to, volapiks saglabājas. 1920. gados nīderlandiešu entuziasts Ārijs de Jongs volapiku reformēja. Mūsdienās volapiku izmanto tikai daži desmiti cilvēku, kuri galvenokārt darbojas internetā.
Volapiks ir aglutinējoša valoda. No sintakses viedokļa volapiks pieder subjekta–verba–objekta (SVO) valodām, bet locījumi tai piešķir zināmu elastību. Lai gan volapika vārdu krājums ir balstīts uz angļu, vācu un franču valodu, vārdu saknes ir apzināti mainītas, lai nevarētu atrast līdzības ar citām valodām, piemēram, vārds Merop nozīmē ‘Amerika’. Valodnieki uzskata, ka volapiku atšķirībā no citām mākslīgajām valodām ir grūti mācīties, jo vārdu saknes ir stipri izmainītas un arī gramatika ir gandrīz tikpat sarežģīta kā latīņu valodai.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Volapiks.
